Synopsis
- Pašā tālākajā Latvijas austrumu punktā, kur Zilupe atdala Latviju no Krievijas un Baltkrievijas atrodas Pasienes pagasts, Pasienes ciems un slavenā, brūkošā Pasienes baznīca. Šeit nekas nav mainījies kopš 18. gadsimta. Vien torņa kāpnes satrunējušas un zvanam, gadsimtiem ilgi pulcējot ļaudis uz svētkiem un sēru reizēm, izlūzuši robi.
Tagad tas sauc pēc palīdzības pats sev. Bet Rīga ir tālu. Pasienes zvana skaņas tur nedzird.
Toties katrs drosminieks, kas uzrāpjas zvanu tornī, pirmais Latvijā redz saullektu.
Tur - dažus kilometrus tālāk - Zemes Austrumu robeža.
"Mēs esam vistālāk uz austrumiem Eiropā”, saka pasienieši, bet neērtības gatavi pieciest. Galu galā, pēc gadiem pieciem, šī būs visas Eiropas Savienības austrumu robeža. Var sacīt sāksies cits, cerīgs laikmets.
Vēl nav iznīkusi padomjlaika tradīcija - triju valstu: Latvijas, Krievijas un Baltkrievijas robežu sadurē ik jūniju pulcējas bijušie partizāni, kas cīnījas pret hitleriešiem.
Divdesmitā gadsimta kari un okupācijas ir gan šķīrusi, gan atkal apvienojusi dažādas tautas, kas dzīvo šīs upītes krastos. Tēvs vienā, meita otrā. Un šādas ģimenes problema šodien ir tā, ka upe ir starpvalstu robeža ar visām no tā izrietošām sekām. Ja ir skaļa balss, no Latvijas puses var sasaukt radus Baltkrievijā. Vārdiem vīzas nav vajadzīgas.
Ja paskatās kartē - viss kartībā, Pasiene atrodas Latvijā, tomēr televīzijas antēnas pagrieztas uz austrumiem un rietumiem, vienlaicīgi, bet saredzēt var tikai Krievijas televīziju...
Daudziem pagasta iedzīvotājiem liekas, ka viņi ir lielās Latvijas aizmirsti, dzīvojot pašā valsts nomalē.
Crew
- Regie: Romualds Pipars
- Kamera: Oļegs Kotovičs
- Schnitt: Gunta Ikere
- Produzent/in: Baiba Urbāne
- Produktion: Filmu studija Ģilde
